Radošā darbnīca 9.grupas vecākiem…

Radošā darbnīca 9.grupas vecākiem…

Mūsu bērnudārzā kā jau katru gadu tuvojās teātra dienas…

Mans uzdevums, kā grupas skolotājai, bija kopīgi ar mūzikas skolotāju vienoties par scenāriju, kuru mēs tad kopīgi varam iestudēt ar bērniem. Tas mums grūtības nesagādāja – ņemot vērā bērnu vecumposmu (3 - 4 gadi), izvēlamies, ka bērniem būs zaķēnu lomas, kur viņiem iestudējumā galvenokārt būs jādzied dziesmiņas, jādejo, jāiet rotaļās un jāatbild uz dažiem jautājumiem dialogos. Galvenās lomas un dialogus teātra uzvedumā izspēlēs pieaugušie – grupas skolotājas un skolotāju palīgs jeb kā pierasts dēvēt – auklīte.

Tā nu mēs cītīgi apmeklējam mūzikas nodarbības – mācāmies dziesmas, dejas un rotaļas, veidojam šo te muzikālo uzvedumu. Tuvojas izrādes diena un ir laiks paziņot arī vecākiem, ka bērniem būs nepieciešami zaķēnu tērpi. Te nu man atmiņā ataust sava pirmā pieredze kā vecākam bērnudārzā, kad skolotāja paziņoja, ka uz svētkiem vajadzēs kādu zvēra masku. Man toreiz acis iepletās un es pat nespēju izdvest kādu jautājumu, tik vien kā piekrītoši pamāju ar galvu. Kaut kā jau toreiz situācija tika atrisināta, bet nevēlējos šo savu pieredzi nodot arī savas audzināmās grupas bērnu vecākiem. Tad nu mazliet padomājot, nonācu pie idejas, ka mēs taču varam tam pasākumam gatavoties kopā – jo kopā taču ir jautrāk, kopā ir drošāk un kopā visi darbi sokas.

Apzināju un sarūpēju nepieciešamos materiālus, nosūtīju vecākiem uzaicinājumu un tā nu vienā jaukā aprīļa pēcpusdienā sarīkoju radošos darbnīcu vecākiem  “Darinām zaķa ausis un ļipu!”.

Nevienam nekur nav speciāli jāiet – man tik un tā jābūt darbā, bet vecākiem tik un tā jānāk pēc bērniem. Tas tā mazliet ar humoru. Jāatzīst, ka nedaudz man bija satraukums, ka kāds tomēr varētu atrunāties ar nevaļu vai neprasmi, bet šīs manas bažas bija liekas šoreiz. Šo darbošanos gan man kā procesa vadītājai, gan vecākiem kā dalībniekiem atviegloja tas, ka katrs nāca savā laikā – vienvārdsakot, visi neieradās vienlaicīgi – es varēju katram izskaidrot un parādīt, kas darāms un katrs varēja būt uzmanības centrā. Tā nu mēs radoši darbojāmies no plkst. 15:30 – 18:30, tā teikt, līdz pēdējam klientam jeb te nu redzams, cik agri atnāk pakaļ pirmajam bērnam un cik vēlu izņem pēdējo.

          Kā jau var noprast pēc radošās darbnīcas nosaukuma, katrs vecāks pagatavoja savam bērnam zaķa ausis un ļipu, kas ir galvenie atribūti, lai iejustos tēlā, pārējo apģērbu jau var pieskaņot pēc krāsas, ņemot vērā kādi jau mēdz būt zaķēni – balti, pelēki, brūngani.

          Vecākiem bija jādarbojas ar šķērēm, izgriežot zaķa ausis no kartona (trafaretus es jau biju apvilkusi iepriekš – tā teikt, lai darbi raitāk sokas). Bija sagatavotas arī citas detaļas – sloksnītes un saites, tad atlika vien ar skavotāju sastiprināt visas detaļas kopā un zaķa ausis gatavas. Te nu bija prieks vērot, kā bērni gribēja darboties kopā ar vecākiem, un kurš uzticas un kurš nē, un atkal sanāca kopā jautrāk.

Bet vēl jautrāk gāja ar ļipu darināšanu. Vispirms jau es pati apjuku un nevarēju iedomāties, no kā varētu gatavot ļipu. Bet, kā saka tautā, vajag tikai runāt – pastāsti par savu bēdu un kāds palīdzēs to atrisināt. Tā nu aprunājoties ar metodiķi Leldi, atcerējos par veco labo dzijas bumbuli, nu tādu, kāds bieži vien ir pie ziemas cepurēm. Lai es neizrunātu sausu muti skaidrojot, kas un kā darāms, ņēmu talkā, tā teikt, modernās tehnoloģijas. Noskatāmies īsu pamācību youtube.com video rullītī un ķeramies klāt pie darba. Jāpiemin, ka arī te biju jau nedaudz sagatavojusies – kartona riņķi jau bija izgriezti, vecākiem ar savu atvasi atlika vien izvēlēties dzijas kamolu no groza un sākt tīšanu. Te nu dažs labs vecāks atcerējās skolas laikus – kā nu tur kurā klasē gatavojuši šādus te bumbuļus, bet dažam labam tā bija pirmā pieredze, arī labi. Nu ar tīšanu gāja dažādi un ļipas arī sanāca dažnedažādas, bet nu visi zaķēni tika pie ļipām.

          Sanāca arī humors, kad vecāki, kuriem latviešu valodu nav izdevies apgūt pietiekami labi, bet gribās saprast, ko tad tā skolotāja liks darīt, bija mēģinājuši tulkot vārdu “ļipa”, kas apzīmē dzīvnieku īsu asti, parasti zaķiem, trušiem, lāčiem. Un tulkotājs nebūt nerakstīja šo te skaidrojumu, bet iedeva pavisam citu aplamu tulkojumu.

          Tā nu man sanāca veiksmīgi iekļauties gada galvenā uzdevuma izpildē ne tikai bērniem, bet arī vecākiem attīstot gan radošumu, gan bagātinot latviešu valodas vārdu krājumu.

Milzīgs paldies visiem vecākiem, kuri ieradās uz radošo darbnīcu un kopā ar savu bērnu godam sagatavojās teātra izrādes spēlēšanai - kopā pagatavojot zaķa ausis un ļipu. Tas ir neaprakstāmi, kāds prieks un sirsnība mirdzēja gan bērnu, gan vecāku acīs, kopā darbojoties. Par radošu un darbīgu kopā būšanu!

Skolotāja Sandra Auziņa

S 9 lieldienu pecpusdiena.jpg

S 9 lieldienu pecpusdiena 1.jpg

S 9 lieldienu pecpusdiena 2.jpg